Minimālā darba alga

Normatīvajos aktos stāv rakstīs, ka minimālā alga ir visas valsts mērogā pieņemtā zemākā darba samaksa par viena mēneša darbu, kas arī nosaka to, ka ikvienam darba devējam ir pienākums jebkuram savam darbiniekam bez izņēmuma izmaksāt iepriekš noteiktu algas apjomu par pilnu darba slodzi, kas ir 40 stundas nedēļā. Valstī minimālās darba algas apmērs ir kaut kas tāds, kas ikvienu interesē un savā ziņā norāda par valsts attīstību. Vēsturiski minimālās mēneša algas apjoms bija 22.50 lati mēnesī 1994. gadā; sākot ar šo gadu apjoms ir audzis praktiski katru gadu līdz 430 eiro šodien. Apjoms ir audzis gandrīz katru gadu, izņemot pēc krīzes gadus, kad 2009. un 2010. gadā apjoms bija nemainīgs- 180 lati. Tāpat arī 2011., 2012. un 2013. gadā, kad minimālā alga bija 200 lati, kam sekoja pārmaiņa uz eiro un stabils kāpums katru gadu pēc tam. No mēneša darba algas tālāk tiek noteikta minimālā stundas likme, kas darbiniekam ir jāsaņem, ja darba laiks tiek uzskaitīts stundās. Stundas likme tiek aprēķināta mēneša minimālās darba algas apjomu dalot ar normālas darba slodzes stundu skaitu, kas ir 40. Pilna darba slodze tiek skaitīta arī kā 35 stundas, bet tas viss ir atkarīgs no darba specifikas un darba devēja saat parhaan.

Neskatoties uz to, ka Latvijā gandrīz ik gadu tiek palielināts minimālās mēneša algas apjoms, tas vēl aizvien ir viens no zemākajiem kāds vien ir noteikts kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, tāpēc mums vēl ir diezgan tāls ceļš ejams līdz spēsim pietuvoties vismaz vidējam Eiropas Savienības minimālās algas apjomam. Protams, var teikt, ka tas neko nenozīmē, jo izmaksas Latvijā nav tādas pašas kā, piemēram, Itālijā. Protams, dzīvošanas izmaksas pie mums ir nedaudz zemākas, bet lielākās atšķirības ir tikai un vienīgi pārtikas cenās un dzīvokļu pirkšanas vai īrēšanas cenās. Bet visā visumā dzīve Latvijā ne par ko daudz neatšķiras izmaksu ziņā no jebkuras citas Eiropas Savienības valsts, ja, protams, nerēķina izmaksas par mājokļa nodrošināšanu, ja tas nepieder.

Minimālās darba algas apjoms Latvijā tiek noteikts ievērojot vairākus ļoti svarīgus faktorus, kā piemēram, valstī esošo ekonomisko stāvokli, attīstību darba tirgū, kā arī bezdarba līmeni un atvēlamo līdzekļu pieejamību. Ļoti liela daļa no valstī izmaksātajām zemā līmeņa algām tiek izmaksātas tieši no valsts budžeta, tāpēc pieņemtais lēmums ir ļoti atkarīgs no tā, cik lieli būs valsts ienākumi visa gada laikā. Liels uzsvars tiek likts arī uz pārrunām ar partneriem, kas šajā gadījumā ir darba devēji un darbinieku arodbiedrības. Jāatzīst, ka Latvijā jebkura lieluma un veida apvienības nav pietiekami spēcīgas, lai pārliecinātu valsti noteikt atsevišķus vidējās mēneša algas apjomus katrā sektorā kā tas tiek darīts Zviedrijā un kopumā visā Skandināvijā. Lai cik vienkārši izklausītos palielināt minimālās darba algas apjomu daudz straujāk nekā tas tiek darīts, tas ir diezgan bīstami. Minimālās darba algas apjoma noteikšana ir viena no sfērām, kas tieši vai netieši ietekmē pilnīgi ikvienu valsts iedzīvotāju. Neapdomīga algu celšana var veicināt ēnu ekonomikas attīstību, kas izraisītu ļoti lielus zaudējumus valstij un problemātisku tālāko attīstību, kā arī ievērojami palielinātos valstī esošais bezdarbs, jo mazkvalificētais darba spēks vairs nespētu strādāt ar tādu produktivitāti kā nepieciešams, lai tas atbilstu noteiktajam darba algas apjomam. Nedrīkst arī aizmirst par problēmām, kas var rasties, ja valsts budžets nav pietiekami liels algu izmaksāšanai, tad rastos fiskālais deficīts, un valsts būtu spiesta aizņemties.